Sēlijas kods: no tautastērpiem līdz dārza šļūtenēm mākslā

Tautastērps vairs nav tikai muzeja eksponāts vai svētku tērps, bet gan dzīvs iedvesmas avots drosmīgiem 21. gadsimta mākslas darbiem. Jēkabpils novadā īstenotais projekts Sēlijas kods pierāda, ka vēsturiskais mantojums var pārtapt par kaut ko pavisam negaidītu.

Radošā laboratorija

Projekta dalībnieki meklēja atbildes uz jautājumu, kas ir Sēlija šodien. Viņi nebaidījās eksperimentēt ar materiāliem, izmantojot gan dārza šļūtenes, gan līmes pistoles, lai radītu valkājamus mākslas objektus. Tas ir drosmīgs solis. Tērpi nav tautastērpi.

Tie ir stāsti par zemi un cilvēkiem. Laboratorijas dalībniece Rita Berķe-Bruģe savā tērpā ietvērusi Sēlijas ainavu – mežus, purvus un upes, ko viņa iemīlējusi piecu gadu laikā. Savukārt Skaidrīte Veina izmantoja zvārgulīšus, lai ar skaņu harmonizētu telpu, iedvesmojoties no senajiem sēļu priekšautiem.

Vēstures atbalsis

Dažos darbos atspoguļojas arī skumjāki vēstures notikumi. Viens no tērpiem simbolizē 1710. gada mēri, bet cits atgādina par dzīvnieku, kas Latvijas mežos vairs nav sastopams. Tas ir tinis jeb āmrija. Šis dzīvnieks ir izmiris pirms 150 gadiem.

Projekta autors un Salas tautas nama vadītājs Hardijs Gruduls uzsver, ka galvenais mērķis bija kopīgi izzināt Sēlijas identitāti. Šie tērpi ir veids, kā runāt par pagātni mūsdienu valodā. Tie ir valkājami mākslas darbi.