Kāpēc padomju garāžas un vilcieni bija rūsgani brūnā krāsā?
Rūsgani brūnais tonis, kas joprojām dominē daudzos bijušās Padomju Savienības pilsētu pagalmos un nomalēs, nav bijis estētisks lēmums vai apzināta dizaina izvēle. Šī krāsa kļuva par simbolu veselam laikmetam, kurā praktiskums un materiālu deficīts noteica pilsētvides vizuālo izskatu.
Galvenais iemesls šādam krāsojumam bija dzelzs suriks – uz dzelzs oksīda bāzes veidots materiāls, kas tika jaukts ar laku. Tas bija viens no nedaudzajiem lētajiem un viegli pieejamajiem līdzekļiem, kas spēja pasargāt metāla konstrukcijas no korozijas un mitruma. Tā kā izturība bija prioritāte, nevis vizuālais noformējums, šo krāsu masveidā izmantoja ne tikai garāžu, bet arī tiltu, baržu un dzelzceļa vagonu apstrādei.
Garāžu kooperatīvu fenomens
Šādu būvju masveida izplatība aizsākās 20. gadsimta 60. gados, kad privāto automašīnu skaits sāka strauji augt. Tā kā rezerves daļas bija deficīts, automašīnu īpašnieki saskārās ar regulārām zādzībām – tika zagti gan riteņi, gan spoguļi un lukturi. Valsts nespēja nodrošināt pietiekamu skaitu kapitālo garāžu, tāpēc iedzīvotāji sāka veidot kooperatīvus.
- Saliekamās metāla garāžas bija lētākais un ātrākais risinājumu veids.
- Būvniecība bieži notika pašu spēkiem, izmantojot neformāli iegūtus materiālus.
- Konstrukcijas bija vienkāršas, bez dekoratīviem elementiem, kas vēl vairāk pastiprināja to vienveidīgo izskatu.
Dzelzs suriks bija nepieciešamība, nevis izvēle – tas bija lētākais veids, kā pasargāt metālu no rūsas apstākļos, kad citi materiāli nebija pieejami.
Šīs rūsgani brūnās metāla rindas kļuva par neatņemamu padomju laika pilsētvides sastāvdaļu, kas daudzviet Latvijā un citviet bijušajā PSRS teritorijā ir saglabājušās līdz pat mūsdienām, kalpojot kā atgādinājums par aizgājušā laikmeta saimniekošanas principiem.
